Vadims ienāca guļamistabā ar neizpratnē sagrozītu seju. – Kas ar tevi notika? – Oksana, kura jau gatavojās gulēt, piesardzīgi jautāja. – Kaut kas notika? – Jā, tas notika… – Vadims iemeta pasta aploksni uz segas. – Lasi šo. – Kas tas? – Vēstule Ziemassvētku vecītim. Bet ļoti dīvaina vēstule. Saška man to tikko pasniedza. Teica, lai no rīta ielieku pastkastītē. – Un kas? Vai vēstuli jau izlasīji? – Es to izlasīju. – Vadims apsēdās gultā un nervozi nopūtās. – Un tu to izlasi. Tikai nevajag uzreiz noģībt. – Vai tiešām viņš Ziemassvētku vecītim prasīja kaut ko ļoti dārgu? – Oksana bailīgi jautāja. – Ja nu vienīgi… Tu lasi, lasi. Es joprojām esmu neizpratnē. Oksana, ja tu zinātu, ko mēs audzinām? Esmu šokā. – Kāpēc tu to saki? – Oksana ātri satvēra vēstuli un, aci šķieldama, sāka pustumsā lasīt sava piecus gadus vecā dēla vēstuli, kas rakstīta neveiklā bērna rokrakstā. “Dārgais vectēvs Frost. Dod man šogad, lūdzu, lielu, lielu lelli. Puika Saša.” Oksana aizvēra acis, vēlreiz pārlasīja dēla vēstuli un neizpratnē paskatījās uz vīru. – Vai tas tiešām ir tas, ko viņš rakstīja? – PVO? Braunijs, vai kā? – Bet Vadiks! Viņš ir zēns… Kāpēc viņam vajadzīga lelle? Es zinu, ka daži zēni dažreiz spēlējas ar lellēm. Bet palūgt Ziemassvētku vecītim tādu dāvanu… Tas ir kaut kas dīvains… – Par to es runāju! – Vadims iesaucās. – Vai esat pabeidzis ar savu bērnu spēlēties ar lellēm? – PVO? – Tu. – Kad es ar viņu spēlējos ar lellēm? – Oksana bija sašutusi. – Kāpēc tu to saki? – Bet kad viņam bija divi mēneši. Vai tu atceries? Jūs ieslidinājāt savu veco lelli viņa gultiņā. – Tātad viņš toreiz neko nesaprata. – Acīmredzot viņš saprata. Viņš pieskārās viņai, pieskārās viņai un pieskārās viņai. Ko darīt ar dāvanu, Oksana? Vai man vajadzētu dot lelli? “Nē,” Oksana bailēs iesaucās. – Iedosim viņam mašīnu. – Tad viņš uzreiz sapratīs, ka Ziemassvētku vecītis ir meli. Galu galā viņš joprojām ir bērns. Lai gan, viņi saka, tieši šajā vecumā veidojas raksturs. Nu, patiesībā… Vai tas nozīmē, ka mums viņš būs… – Vadims apstājās. – Varbūt viņš jau sapņo būt par kaut kādu… modes dizaineru? Tāpat kā Zaicevs? A? Varbūt iedod viņam arī griešanas un šūšanas komplektu? – Vadik, ko tu saki? – Oksana nez kāpēc nobijās vēl vairāk. – Tev tikai jāiedod viņam mašīna. Lielais. Tas ir viss. – Bet šeit ir vēstule, jūsu priekšā. Tur skaidri rakstīts – lelle. Un vēl lielāka. Kāpēc viņam vajadzīga liela lelle? Man bail pat domāt… – Vadik, es atcerējos! – Oksana čukstus iesaucās. – Es visu sapratu! – Ko tu atcerējies? ko tu saprati? – Es saprotu, kāpēc viņš prasa lelli. – Un kāpēc? – Viņš man nesen jautāja, kad mēs viņam nopirksim mazo māsu? – Tā ir patiesība? – Vadims pasmaidīja par šo ziņu. – Nu jā. Es arī to pasmējos un teicu, ka tie vēl netiek piegādāti veikalā. “Varbūt tad mēs viņam tūlīt iedosim mazo māsu,” vīrs iesmējās. “Mēs nepaspēsim pēc divām nedēļām,” arī mana sieva pasmaidīja. – Jā… – Vadiks atkal kļuva nopietns. – Tātad, vai man nopirkt viņam lelli, vai kā? “Nu, nopērc…” Oksana šaubīgi piekrita. – Ja kaut kas notiks, tā ir taisnība, tas tiks atstāts manai meitai. Ja mums tā būs… — Bet, ja es pamanīšu viņā kaut kādas dīvainības šajā virzienā, es nekavējoties izmetīšu šo lelli! – Vadiks skarbi noteica, nervozi nopūtās un padomāja. Pagāja nedēļa, trīsdesmit pirmais decembris, vēlā pēcpusdienā. Vadiks paskatījās pulkstenī, ātri iegāja gaitenī, atvēra durvis, ieraudzīja vīrieti Ziemassvētku vecīša kostīmā un uzreiz iedeva viņam sagatavotu lielu firmas caurspīdīgu kastīti ar lelli iekšā. “Šī ir dāvana,” viņš teica Jaungada viesim. “Pagaidi,” Ziemassvētku vecītis bija neizpratnē. – Iesniegumā teikts, ka jums ir zēns, piecus gadus vecs. Vārds ir Saša. Pa labi? “Tieši tā,” Vadims pamāja. – Kāpēc tu viņam dod lelli? – Ziemassvētku vecītis uzmeta aizdomīgas acis un sāka bāzt kastīti ar lelli savā sarkanajā somā. – Vai jūs esat netradicionāla ģimene, vai kā? – Mēs esam normāla ģimene! – Vadims uzreiz pietvīka. – Vienkārši mans dēls uzrakstīja šādu vēstuli Ziemassvētku vecītim. Mēs neesam vainīgi. “Nu, nu…” viesis smaidot teica. – Kā, kā… Vadiks gribēja pateikt pāris “mīlīgus” vārdus šim pārģērbtajam viesim, bet tad no istabas atskanēja Saškas balss: – Tēt, kas atnāca pie mums? Vai tas nav Ziemassvētku vecītis? “Es pareizi uzminēju, dēls,” Vadims atbildēja dēlam ne pārāk priecīgi. – Nāc, satiec maģisko vectēvu. Ziemassvētku vecītis visu savu programmu pabeidza piecās minūtēs. Es spēlēju spēli ar Sašku, noklausījos viņa dzejoli, tad no somas izņēmu kastīti ar lelli un pasniedzu to puisim. – Šeit ir tavs pasūtījums, Saša. Tu mani šodien pārsteidzi. Ak, es biju pārsteigts. Vai zēni prasa šādas dāvanas? Bet Saška nez kāpēc nesteidzās pieņemt dāvanu no Ziemassvētku vecīša. – Vectēv, vai drīkstu lūgt, lai tu dari vēl vienu brīnumu? – viņš nedroši, bet ļoti pieklājīgi jautāja. – Kāds vēl brīnums? – Ziemassvētku vecītis pārsteigts pagrieza galvu pret Saškas vecākiem. – Neviens mani nepierakstīja uz papildu brīnumu. “Vectēv, lūdzu, nokāp vienu stāvu lejā,” zēns jautāja, “un iedod šo lelli meitenei, kas dzīvo sešdesmit piektajā dzīvoklī.” – Meitenei? – Ziemassvētku vecītis pēkšņi neizpratnē pasmaidīja. – Tātad jūs neprasījāt Ziemassvētku vecītim lelli sev? – Vadims iesaucās. “Jā,” Saška pamāja. – Svetai. Kādu iemeslu dēļ Ziemassvētku vecītis nekad nenāk pie viņas. Mēs bērnudārzā esam vienā grupiņā, un viņa man par viņu sūdzējās. – Saša vainīgi paskatījās uz Ziemassvētku vecīti. – Tāpēc es nolēmu nedaudz krāpties. Vai tu nedusmojies uz mani, vectēv? – Ko tu saki, mazdēliņ! – Ziemassvētku vecītis mīļi apskāva Sašu. – Tā nav mānīšana. Un tu lieliski atgādini man par šīm meitenēm. Tagad es iešu apsveikt tavu draudzeni. Ziemassvētku vecītis nolika kastīti ar lelli zem rokas, tagad ar apstiprinājumu paskatījās uz Saškas vecākiem un iesaucās: “Audziniet labu puisi!” – Varbūt es varu tev samaksāt par papildu vizīti pie šīs meitenes? – Vadims viņam čukstēja koridorā. – Ej, kas es esmu, ne cilvēks vai kā? – Ziemassvētku vecītis viņam pamāja un nokāpa lejā. Pēc tam Saška izlēca no dzīvokļa uz savu kāpņu laukumu, sagaidīja, kad lejā atskanēs Svetas priecīgā čīkstēšana, un laimīgs atgriezās mājās. Bet Vadims un Oksana tajā brīdī galu galā bija laimīgāki nekā viņu dēls. Viņu sirdis beidzot kļuva atvieglotas…
Līdzīgās publikācijas:
Kad vīrs ir nenormāls, ir kauns ar tādu cilvēku precēties. Jāatzīst, ka pirmais
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
Ja kādam ir beigušies likumīgi iemesli dzert. Tēva Frosta dzimšanas diena. 18 n…
