Vakar nopirku pārtikas preces mazā veikalā. Bija neliela rinda…

Vakar nopirku pārtikas preces mazā veikalā. Bija neliela rinda un bija garlaicīgi stāvēt. Pusmūža pārdevēja man iedeva prasīto, un tad atcerējos, ka vajag sērkociņus.
– Un lūdzu iedod man KC par gravitsapy, citādi mani pepelāti knapi var lidot.
Pārdevēja samiedza acis un pasmaidīja.
– Un KC ar ērgli man ir labāk, un tie ar rozi ir tikai kyu.
Rinda kļuva piesardzīga. Un tas ir saprotams. Vecie cilvēki jau ir aizmirsuši sīkumus par Savienībā notikušo, un jaunieši nemaz nav šajā tēmā.
“Tu šeit strādā kā pēdējais bērns, bet joprojām nav pietiekami daudz sarunu,” pārdevēja nopūtās.
“Jā, čati galvenajā čatlā zog, drāž viņus ar naglām, drāž viņus visus,” es atbalstīju sarunu.
Līnija pārstāja elpot.
Vispār paņēmu paciņu ar pārtikas precēm un CC, bet jūtu kaut kādu nepabeigtību šajā visā. Viņa nedaudz izpleta rokas, nedaudz apsēdās un atvadījās no pārdevējas:
– Cu!
Viņa noņurdēja un arī klaudzināja.
Es izgāju no veikala pilnīgā klusumā.
©KirillMarchenko7