Valsts uzņēmumu privatizācija un Kariņa ekonomikas transformācija Valsts uzņēmumu privatizācijas jautājums tiek cilāts laiku pa laikam. Vēlme noprivatizēt visu ko var Latvijas politiskajai elitei ir bijusi vienmēr. Atceramies, ka pagājušā gadsimta sākumā arī “Latvenergo” gribēja privatizēt, turklāt ne jau caur biržu kā tagad. Tomēr dabūja riktīgi pa pirkstiem, tauta sadusmojās un organizējās uz referendumu. (Vēlos šeit piezīmēt, ka ar saviem referenduma draudiem un “lietu kārtošanas” traucēšanu, tauta nokaitināja arī politisko eliti, tāpēc 2012. gadā izdevās pacelt referendumu slieksni līdz tautai nesasniedzamiem augstumiem.) Ar “Latvenergo” nesanāca, tikai pat izveidots vesels saraksts. ar uzņēmumiem, kuri nav privatizējami. Šobrīd tādi varētu būt 12. – “Latvenergo”, “Augstsprieguma tīkls”, “Starptautiskā lidosta “Rīga””, “Latvijas Pasts”, “Latvijas dzelzceļš”, “Latvijas gaisa satiksme”, “Latvijas valsts meži”, “Lat Vijas Valsts radio un televīzijas centrs”, “Latvijas Radio”, “Latvijas Televīzija”, “Latvijas loto” un “Attīstības finanšu institūcija “Altum””. (Saraksts var nebūt precīzs, normatīvo aktu datu bāzes likumi.lv un valsts kancelejas mājas lapā tādu sarakstu/normatīvos aktus neatradu. Paļaujos uz internetā atrast). Kāds sakars ar Karina izsludināto ekonomikas transformāciju? Manuprat, pats tiešākais. Izziņotajai ekonomikas transformācijai trūkst satura. Nē, loģika ir skaidra un saprotama. Tas, ka ekonomika buksē, nav vairs noslēpjams, jo cilvēki sērfo pa internetu, brauc gan uz Lietuvu un Igauniju, un atšķirības ekonomiskajā izaugsmē nav vairs ne noslēpjamas, ne noliedzamas. Tāpēc kaut kas jādara, bet Kariņam patīk reformas, labi un gudri skan. Ja jau pašreizējā ekonomika strādā slikti, tad tā ir jāreformē! Izcila un ģeniala ideja! Taču tas vārds “reformas” kaut kā vairs neskan. Četrus gadus reformēja visu ko iedomājās, reformēja un neko nenoreformēja. Tāpēc ekonomiku nevis reformēs, bet transformēs, jo šis jēdziens tautā varētu viest lielāku uzticību. Labi, izziņoja ekonomikas vispārēju un obligātu transformāciju. Un kas talk? Un nekas, kā vienmēr. Nu un, ja nav nekādu citu ideju, tad atliek tikai privatizācija. Ja izdosies kaut ko privatizēt būs kāds notikums, ja tauta iebildīs un nesanāks, tad varēs teikt, ka paši negribējāt transformēties. Kā ir ar privatizācijas argumentiem pēc būtības? 1. Valsts uzņēmumu akciju tirdzniecība biržā iekustinās Latvijas kapitāla tirgū. Bez šaubām iekustinās, būs vairāk biržā tirgojamo uzņēmumu un iekustinās. Piekritu. Bankām un biržai būs lielāks apgrozījums. 2. Ļaus piesaistīt uzņēmumu papildu līdzekļus investīcijām. Kaut kādā mērā tas tā varētu būt. Taču jāsaprot to, ka valstij pārdodot savas kapitāla daļas pircējs/investors/spekulants naudu par akcijām samaksās valstij. Ne uzņēmumam. Akciju pārdošana un tirdzniecība nav investīcijas uzņēmumā, izņemot, protams, jaunu akciju emisijas tirdzniecību. Akciju vērtības ceļ atvieglojumu uzņēmuma iespējas vairāk aizņemties, bet var būt arī otrādi, cenai krītot rodas problēmas ar jau saņemtajiem kredītiem un jaunu obligāciju emisiju. Lai kreditētos un emitētus biržas pienākumus un piesaistītu finansējumu, nav uzņēmuma akcijas obligāti jākotē biržā. Pīmers – Latvenergo. Nav pārliecinoši argumenti. 3. Uzlabos finanšu pārskatu kvalitāti un ticamību. Liela daļa valsts uzņēmumu jau tagad ir pārgājuši uz Starptautiskajiem grāmatvedības standartiem grāmatvedībā, tāpēc nekāds lielais uzlabojums vairs nebūs. Lielāka disciplīna termiņu ziņā, tas gan. Arī nepārliecina. Var uzlabot bez biržas palīdzības. 4. Uzlabot korporatīvā pārvaldība. Politiķi dabūs trenēties pievaldīt “muti”, jo katra izrunāšanās kotējama uzņēmuma, vai ar to politikas virzieniem ietekmē akciju cenu. Tas gan butu labi. Tads sava veida stulbuma barometrs. Taču citādi gan ne. Var jau arī tagad piedomāt ko saka un dara. Uzņēmuma valdi tāpat ieceļ ar vairākām balsīm un cik saprotu, tad valsts vēlas paturēt akciju vairākumu, līdz ar to arī noteikt uzņēmuma stratēģiju. būs arī konkursa un savējo iecelšana caur konkursiem. Mazākuma akcionāriem būs ar ko pacīnīties, tātad juristiem darbs būs. Secinājums, kaut kādā mērā uzlabosies, bet tas nav nepieciešams privatizācijai. Nekas uzlabot korporatīvo pārvaldību arī šobrīd. Tā ir atzīšanās nespējā pārvaldīt valsts uzņēmumus. 5. Valsts iegūs papildu līdzekļus. Jā iegūs, bet tūdaļ arī noēdīs. Un ko ēdīs nākošajā gadā? Turklāt uz mūsu valsts parāda fona, iegūtie līdzekļi būs nenozīmīgi. Par privatizējamo uzņēmumu sarakstiem. Neprivatizējamo uzņēmumu sarakstu nebūtu jāaiztiek. Saprotams, ka, piemēram, tādam “Latvijas Loto” nav nekādas kritiskas ietekmes uz valsts ekonomiku vai infrastruktūru. Taču tas ir pelnošs uzņēmums. Kāpēc atteikties no daļas vai visas peļņas, kas regulāri ienāk budžetā? Tas ko saņems par pārdošanu ātri tiks notērēts. tajā pašā gadā. Pat nepamanīs kur pazuda visa budžetā. Pēc tam arī jādzīvo. Taču ir skaidrs, ka tie ir Latvijas vērtīgākie uzņēmumi un tieši uz tiem cierē “investori”. Tāpēc mēģinājumi būs. Infrastruktūras uzņēmumi nedrīkst būt privatizējami pēc definīcijas! Tāpēc ir nesaprotama vēlme privatizēt “Augstspriegumu tīklus”, kas ietver AS “Conexus Baltic Grid” ar Inčukalna gāzes krātuvi. Infrastruktūras uzņēmumu darbības mērķis nedrīkst būt peļņas maksimizēšana. Mērķim jābūt uz konkurētspējīgu tarifu un pakalpojuma kvalitāti. patiešām cietīs visas tautsaimniecības konkurētspēja. Nedrīkst pat 10% privatizēt, jo birža pieprasīs peļņas maksimizāciju. Tas mums dārgi maksās, caur tarifiem. Salīdzinājumam, ja Sadales tīkli un Augsprieguma tīkli jau tagad kotētos biržā, tad regulators būtu spiests apstiprināt iesniegtos tarifus. Citadi uz tiesu! Arī Gaso ir jāatpērk no Latvijas gāzes. Kritiskajai infrastruktūrai ir jāpieder valsts uzņēmumiem! Ir virkne uzņēmumu, kurus var privatizēt un apokalipse neienāk: AirBaltic, Tet, LMT. Seit ir tikai izdevīguma jautājumi. Ja ir aktīvi kur ieguldīt ar lielāku ienesīgumu, tad Tet un LMT var pārdot. Notirgot tikai lai apēstu, tā ir muļķība. Ja izdosies valstij tikt vaļā no AirBaltic, tikai priecājos. Pārdodot akcijas valsts kaut ko dabūs atpakaļ no ieguldītā un pazudīs drauds Latvijas budžetam nākotnē. Taču pirms tam mājas darbs – jāpārfinansē 200 milj. obligāciju aizņēmums. Cerams, ka bez valsts palīdzības. Ekonomikas transformācija ir jāsāk ar biznesa vides sakārtošanu: VID kaut vai pēc igauņu parauga, atgriezt nevainīguma prezumpciju attiecībā uz naudas uzkrājumu un īpašuma tiesību pierādīšanu, nostiprināt t un nodrošināt privātīpašuma neaizskaramību, celt uzņēmēja prestižu. Tad būs uzņēmēji un bizness. Kāds ies arī uz biržu. Ps Replika par ministra izteikumu: “Kādēļ tas ir svarīgi no valsts kapitālsabiedrību finanšu viedokļa? Ņemšanās ir bijusi ilga, kā labāk pārvaldīt. Birža ir brīnišķīgs mehānisms. Ja mēs skatāmies igauņu “Enefit Green”, ir 60 000 akcionāru. Ja jūs kaut ko darīsiet šķērsām, ticiet man, viņi jums klups krāgā dienā.” Ne viss, kas strādā Igaunijā, nostrādās pie mums. Latvijas valstij ir 1,5 miljonus atbalsta/akcionāru un valdībai ne silts ne auksts no mūsu nepārtrauktiem mēģinājumiem klupt krāgā. Jo sadrumstalotāks akcionāru sastāvs, jo vieglāk ar tiem manipulēt.
Līdzīgās publikācijas:
Pretenzija pret Latvijas valsts pārvaldi par 9 miljoni eiro.
Ap 2005. gadu ar bū…
Būs interesanti.
Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at…
POLITISKĀS PARTIJAS “KOPĀ LATVIJAI” PROGRAMMA
Pašlaik, kad mūsu Latvija piedzīv…
TIESISKĀ VALSTS VAI TOTALITĀRS. KO MĒS IZVĒLĒSIES? *Pagājušajā sestdienā, …
