Varanasi ainiņas.
Mēs tik ilgi jau dzīvojam vienā vietā, ka mums sākuši uzrasties paziņas. Tā kādā brīdī, ļaužu pārpilnā ielā ar moci piebrauc smaidīgs jauneklis un vaicā, vai es viņu atceros. Seja ir redzēta, bet kur – nezinu.
– Es esmu pavārs no “Bunny cafe”.
Tā ir japāņu/korejiešu ēstuvē, kur bieži iegriežamies paēst. Mūsu kuņģi tur gatavoto ēdienu akceptē vislabāk.
Dēls jau sācis diezgan labi orientēties Varanasi vecpilsētas šauro ieliņu mudžeklī. Bet ir daži orientieri, kurus arī man nav grūti atcerēties. Piemēram, vakar pēdējā krustojumā uz mūsu viesnīcas spraugu (par ielu to nevaru nosaukt) visu pēcpusdienu gulēja beigta pele, savukārt šodien par mūsu maršruta nekļūdīgumu liecināja beigta žurka. Nekas neliecināja, ka viņa būtu gājusi bojā satiksmes negadījumā. Vienīgi kāds ar moci varēja nobraukt (lielāki transporta līdzekļi tur nevar iebraukt), bet tad viņai vajadzēja būt kaut cik plakanai. Bet nebija. Indēšana atkrīt. Nospriedām, ka žurka nomirusi no vecuma. Pa ceļam uz kāpnēm, kuras ved uz Gangu, savukārt ir jāiet apkārt vai jākāpj pāri suņu ģimenītei. Kucēni mēdz zīst savu mammu pat stāvošu.
Kādā brīdī mums gandrīz blakus pret nelielu balkoniņu nobaukšķ un izšķīst māla pods. Paceļam acis uz augšu. Kā tad – mērkaķi! Nerātnajiem un blēdīgajiem radījumiem tas, pilnīgi noteikti, šķiet varens joks. Mums gan – tikai daļēji…
Šo lopu dēļ mums arī viesnīcā nedaudz sarežģās sadzīve. Savas drēbes mazgājam paši, bet… īsti nav kur žāvēt. Stāvā ir auklas, kur veļu uzkārt, bet tā slikti žūst. Savukārt uz jumta, kur tā izžūtu viens – divi, nevar atstāt bez pieskatīšanas. Mērkaķiem to vien vajag, kā daudzi no jums jau redzēja iepriekšējās publikācijas foto/video galerijā.
Staigāšana pa vecpilsētu ir kā ceļojums laikā. Tā vien šķiet, ka šī pilsēta piedzīvojusi labākus laikus. Varbūt, pirms gadiem simts…
Dažreiz, klaiņojot, nonākam strupceļā. Kāds no tiem šķita paša Dieva pamests. Pec izskata – pirms gadiem divdesmit pie staba pieslēgts mocis. Mēmi logi. Apdrupušas sienas. Neviena cilvēka…
Es atdotu daudz, lai varētu paceļot ar “laika mašīnu”. Kādi cilvēki dzīvoja šeit, kad pilsēta bija jauna?..
Uz šodienu lēš, ka Varanasi dzīvo ap 1.5 miljoni iedzīvotāju. Nekas sevišķs priekš Indijas – tūkstošā daļa. No otras puses – tas ir visas Latvijas iedzīvotāju skaits…
Jau sākam pierast, bet sākumā mulsināja tas, ka laivas it kā brauc “ar pakaļu pa priekšu”, proti – laivas zemākais gals ir priekšgals, bet augstākais, attiecīgi – pakaļgals. Man sen jau interesēja, kas ir Gangas otrajā krastā. Jau biju noskaidrojis, ka – nekas. Bet man gribās to “neko” redzēt. Redzēju. Parastā aina – tiklīdz tu izlec krastā, klāt pieauļo indieši zirgos, netālu pasažierus gaida noguldīti kamieļi.
– Hallo, sir! Camel riding? Horse riding? Utt., utjpr.
Aprunājamies ar laivinieku. Viņš ir atklāts – ikvakara krāšņā ceremonija Gangas krastā, lūdzot svētību no Gangas un labu karmu Varanasi pilsētai, ir arī ļoti labs bizness. Šīs ceremonijas dēļ Varanasi apmeklē ļoti daudz tūristu, kuri, savukārt, dod peļņu gan hoteļiem, gan veikaliem, gan ēstuvēm, gan Oto vadītājiem, gan laiviniekiem, gan… Sarakstu varētu turpināt vēl ilgi. Laivinieks arī pastāsta, ka katru dienu divās vietās kopā tiek sadedzinātas 300 – 400 cilvēku mirstīgās atliekas.
Sākumā es pat lāgā negribēju ticēt, bet, kad šodien, uzkāpuši augšā, skaitījām ugunskurus, sanāca ap 35. Tas – vienā no divām kremēšanas vietām…
Arī augšā, zem jumta, tiek kremēti cilvēki. Laikam tā ir tehnoloģija, bet viņus sāk dedzināt no kājām. Kamēr kājas jau mazliet deg, galva tikai kūp… Šeit uguns tiek kurta metāla nožogojumos, virs kuriem ir metāla dūmu uztvērēji. Dūmi aiziet skurstenī. Pustumsā gandrīz uzkāpjam teļiem, kuri piesieti pie margām.
Baltie. Šeit ir relatīvi daudz balto tūristu. Dažreiz mēs sveicināmies. Bet biežāk – nē. Ne viņi, ne mēs neesam braukuši uz šejieni baudīt balto cilvēku sadraudzību. Tās pārpārēm pietiek mūsu mītnes zemēs. Protams, visi cilvēki ir atšķirīgi, bet tomēr nevilšus kat kā paši sagrupējas. Viena grupa ir baltās sievietes, kuras netīrā izskata un vulgārās uzvedības dēļ mēs iesaucām par “šļurām”.
Viņas mēģina ģērbties un izskatīties līdzīgi indietēm, bet tikai apkauno savu dzimumu un visu balto rasi. Jo nepietiek izaudzēt garus matus un savilkt eksotiskas drēbes. Tie mati ir jāmazgā un drēbes – arī. Uz indiešu košo, tīro sari un mirdzošo matu fona šīs “bekpekeres”izskatās diezgan nožēlojami. Sev par pārsteigumu, mēs satikām divas tādas – iepriekš redzētas ceļā, guļambusā – Varanasi. Arī mūžīgā cigarete mutē viņas nedaiļoja. Man šķiet, ka sievietēm smēķēt tomēr vajadzētu piemērotās, bet, ja tādu nav – nomaļās vietās.
Interesants ir viesnīcas dizains. Ēka ir sena, uz to ved nevis iela, bet es teiktu, ka šķirba. Pamērīju – šaurākajā vietā “iela” ir 80cm plata.
Viesnīcas centrā, sākot ar otro (pēc ārzemju – pirmo) stāvu grīdas/griestu centrā ir “caurums”. Līdz par jumta stāvam. Protams, nosegts ar izturīgu režģi – uz tā var kāpt. Tādējādi ārā gaisma tiek iekšā ēkas centrā. Apkārt izvietoti numuri. Durvis nav divmetrīgas, kā mums. Apm. 180cm. Tās ir koka, divviru un aprīkotas ar pamatīgu aizšaujamo. To noslēdz ar piekaramo atslēgu. Vardu sakot – viss vienkārši, bet pamatīgi. Numura logs ir trešajā stāvā, bet priekšā – restes. Lasītājs jau sen ir sapratis, kuriem (ne)radījumiem par to jāpateicas…
Un vēl – speciāli tiem, kuri piemēsloto ielu un publiskās antisanitārijas dēļ indiešus uzskata par netīrīgiem. Jebkuras, pat viduvējas viesnīcas tualetes pods ir aprīkots ar vienkāršu ierīci, kas dod iespēju apmazgāties, tā sakot – “neatejot no kases”. Eiropas viesnīcu labierīcības tik labi aprīkotas ir reti. Pieļauju, ka vidusmēra indietim/indietei iespējas apmazgāties trūkums būtu neizprotams un vedinātu uz domām, ka “rietumnieki”, maigi sakot, pievērš pārāk maz uzmanības personīgajai higiēnai. Tā teikt – apslaucījās un aizgāja…
Nevar nepieminēt lieliskās svaigi spiestas sulas. Apelsīnu vairs nedzeram – par “prastu”, un dabūjama arī Latvijā. Dzeram svaigi spiestu granātu vai ananāsu sulu. Granātu sula – 60 rūpijas, kas būtu ap 65 centiem…
Un vēl – bildē redzamajam lopam ap priekškājām potītēm bija apliktas…rokassprādzes. Starp citu, indietes nēsā gredzenus arī uz kāju pirkstiem, bet pēdas rotā ar visādām vaźiņām un kareklīšiem. Šodien ievērojām.
Un nu, paēduši pamatīgas vakariņas, pa ieliņām izlīkumojuši starp guļošajiem suņiem, pa šaurajām, bet stāvajām kāpnēm uzkāpuši uz savu numuriņu trešajā stāvā, dodamies uz “čuču muižu”. Rīt celsimies pirms saules. Saullēktā pie Gangas ir, ko redzēt…
Cerams, ka rīt būs siltāks. Šodien mazliet salām – dienā bija tikai +15C…
Attēlos: vienīgā līdz šim Indijā redzētā Jaungada eglīte, Gangas krastā top laiva u.c.
Līdzīgās publikācijas:
Ir ideja, kā apskatei atsegt Staburaga klinti!
Staburags bija unikāla vieta. Tā …
3 gadus atpakaļ… nekas jau nav mainījies…
Sveiki, draugi!…
Nezinu nevien…
Nakts brauciens ar guļambusu uz Varanasi. Viss kādreiz dzīvē ir pirmo reizi.
Na…
Pēdējais vakars Varanasi. Arī gada pēdējā diena.
Sēžam mūsu iecienītajā japāņu/…
