Vēršos pie saviem draugiem, radiem, paziņām ar lielu lūgumu (ir bailes, kauns, bet citas izejas nav). Kā jau būsiet pamanījuši – viņiem neiet. Iļģi. Nu jau ir sācies trešais gads, kopš dzīvojam Sēļos. Es nezināju, ko nozīmē dzīvot šādā vietā. Man ir ļoti grūti atstāstīt visu, kas un kā šeit ir bijis. Pārāk smagi ir atcerēties visu, īpaši pēdējo gadu, šo vasaru, rudens sākumu, kad.. Es negribu runāt par to, jo šobrīd gribas turēties pie iespējas, kas mums ir dota, nevis atgriezties tajā s sajūtās. Uz maniem stāstiem reaģēja kāda mana draudzene, kura dzīvo Rīgā. Mums ir iespēja dzīvot Rīgā, dzīvoklis ar malkas apkuri diezgan tuvu Dailes teātrim (konkrētu adresi nerakstīšu). Esmu jau vienojusies ar saimnieku, viss ir pārrunāts, izrunāts utt. Arī par darbiem. Kad Danielam septembra sākumā bija cerība, ka viņš varbūt tiks uz Rīgu, viņš pieteicās darbiem. Viņu jau aicināja uz darba intervijām. Tomēr tā iespēja atkrita. Rīgā ir vairāk kā 5000 vakances. Viņš grib strādāt! Pie mājas diezgan tuvu ir pasts. Es iemācīšos viena iet ārā vismaz līdz pastam! Es to spēšu, lai cik sākumā būtu grūti! Ticu sev. Līdz ar to es varēšu nosūtīt paciņas un uzturēt savu rokdarbu veikalu. Mēs gribam dzīvot! Ļoti, ļoti gribam strādāt, dzīvot! Mums ir ļoti, ļoti vajadzīgs atbalsts pašam sākumam. Vajadzīga drošības nauda, kas jāiemaksā, vajadzīgs kāds sildītājs, kas neēd daudz elektrību, vai kurināmais, vajadzīgs transports, ar ko varam pārvest mantas, un paši aizbraukt. Mēs iztiksim bez mēbelēm sākumā, kosmētisko remontu paši pamazām uztaisīsim. Mums nav svarīgi, kādas tur ir šobrīd sienas, mums ir svarīgi strādāt, kas nozīmē – dzīvot. Tā ir iespēja Danielam sākt risināt savas problēmas. Tā vienkārši ir iespēja dzīvot. Sākumā vajadzēs arī ēdienu, jo mūsu organismi ir novārguši un bez ēdiena nebūs spēks strādāt. Un man iespēju nosūtīt pirmās paciņas. Mīļie radi, draugi, paziņas! Lūdzu, lūdzu, palīdziet mums šajā brīdī, lai mēs tiekam uz Rīgu un varam dzīvot. Es ierakstīšu šeit savu kontu. Tas varbūt šķiet nekaunīgi, bet ticiet man, es to daru ar asarām un cerību, ka mums būs iespēja. Es to daru Daniela dēļ, jo mammai nav nekas šausmīgāks, kā saprast, ka var savu bērnu zaudēt, jo viņš vairs neredzēja nākotni, iespējas. Varbūt mēs esam savādāki katrs ar savu bēdu, bet mēs arī esam cilvēki. Mums svarīgi būs katr eiro. Kaut pa mazumiņam, bet varbūt vēl tomēr ir kādi cilvēki, kas saprot, ko nozīmē dzīve šeit un ko nozīmē dzīve Rīgā. Cilvēki, kas mums tic, ka neesam slaisti. Es ceru, ka zāles man nevajadzēs, jomodos pavisam slima – nejūtu ne garšu, ne ožu, klepus šausmīgs. Apkure šeit ir atslēgta, varētu būt grūtības ar izveseļošanos. Pārvākšanās planota apmēram uz desmito novembri. Konkrēts datums vēl nav zināms. Dzīvoklis saimnieka mājā, draudzene tur dzīvo jau 14 gadus. Mans konts – Inita Lejniece Revolut Bank UAB, LT073250093374788097. Lūdzu, rakstiet, man, ja jums ir zināms kāds, kurš varētu palīdzēt ar transportu! Katru eiro atdošu, kā vien tas būs iespējams. Lai arī šeit dzīvojot, jau esmu dažkārt parādā, es neesmu pilnīgi neko aizmirsusi. Lūdzu, lūdzu, palīdziet māmiņām! Papildināts – sildītāji ir sarunāti.
Līdzīgās publikācijas:
3 gadus atpakaļ… nekas jau nav mainījies…
Sveiki, draugi!…
Nezinu nevien…
Ir decembris. Man jāsamierinās ar realitāti. Šobrīd es drīkstu būt mamma saviem …
Kad vīrs ir nenormāls, ir kauns ar tādu cilvēku precēties. Jāatzīst, ka pirmais
PERSONĪGĀ ATBILDĪBA PAR INFORMĒTU PIEKRITU – INFORMĀCIJA NO PERSONAS, KAS AIZDEDZ ŠĻRI…
