Viss virsū ir miziņa… …Puiši staigāja gar ieeju ar lielu kasti. P…

Viss virsū ir miziņa… …Puiši staigāja gar ieeju ar lielu kasti. Taisnību sakot, kaste bija maza, bet puikas bija mazi, apmēram desmit gadus veci, tāpēc kaste viņu rokās šķita milzīga. Viņi bija ģērbušies atbilstoši laikapstākļiem, trušu cepures, kājās kaut kādas puspinainas kurpes un biedējoša izskata jakas vai mēteļi. Vispār normāla izskata puika, pagalma puika un huligāns. – Tēvocis! – viens no viņiem, kurš bija bez kastes, pieskārās man aiz piedurknes “Tev nevajag kucēnu?” – Nē, ko jūs pārdodat kucēnus? – Nē, onkul, kāds viņus izmeta iekšā ieejā tieši kastē, un viņi tik ļoti čīkst, laikam gribas mājās. Atvēru kastītes atloku, ko otrs puika piespieda pie vēdera. Pieci pāri kucēnu suņu acu skatījās uz mani no tumšās, smirdīgās dziļuma. Kucēni bija resni, apaļi un ar asti. Viņi nečīkstēja, bet tikai paskatījās uz mani un domāja par kaut ko savu. – Nē, puiši, nevajag. Man mājās ir divi kaķi, baidos, ka viņi nedraudzēsies ar taviem suņiem. Paskaidrojums par “diviem kaķiem” tika pieņemts ar sapratni un puiši, nopūšoties, aizvēra kasti un veda dzīvo kravu tālāk, meklējot nākamos saimniekus. – Drzzzzzzz…. – zvanīja mans kaimiņu zvans. Pēc pusminūtes durvis nedaudz atvērās un uz sliekšņa parādījās kaimiņš. Es nezinu, kāds bija viņa darbs, bet viņš izskatījās kā skolotājs vai nelielas sieviešu nodaļas vadītāja. Vienmēr kulturāli ģērbies, līdzi portfelis. Atcerējos arī, kā viņš aiz riebuma saviebās, pieskaroties ieejas durvju rokturim. Un viņš arī sniedza komentārus. Kopumā pareizas piezīmes par “nesmēķējiet liftā”, “nespļaujiet un nepiegružiet”. Normāls puisis. – Kas tur ir? – kaimiņš paskatījās uz netīro kazlēnu un pazīstami saviebās. – Onkul, vai tev nevajag kucēnu? – cerīgi jautāja tas, kurš neturēja kastīti. – Paskaties, cik viņi ir skaisti! Un, steidzoties parādīt skaistumu, viņš atvēra kastīti. – Vācies ārā, ķēms! Un aizvāciet savus blusu nomocītos radījumus! – zēns aizvēra acis uz kaimiņa kliedzienu, un kucēni saspiedās kopā un mēģināja iedziļināties kastē: “Atnesiet viņus vēlreiz, es viņus visus nolaidīšu pa kāpnēm!” Puiši metās prom no šī neviesmīlīgā dzīvokļa, tomēr ļoti uzmanīgi nesot kasti ar piecām astēm. “Zvanīsim šurp,” viens ieteica. “Šeit dzīvo tante, viņa droši vien to paņems.” Vai varbūt divas,” viņš sapņaini ierosināja. Kāds kastē smagi nopūtās. “Pim-pilim-pim…” noskanēja zvans un durvis uzreiz atvērās. “Tantīte,” acīmredzot, kaut kur gāja, tāpēc viņa tūlīt atvēra. – Vai tev nevajag kucēnu? Skaisti un laipni! – puika izvilka kucēnu no kastes, uzskatot, ka viņa rokās dzīva dāvana izskatīsies reprezentablāk. … Smags pliķis ar atvērtu plaukstu no apakšas trāpīja rokās, kas turēja kucēnu. Viņš asi iekliedzās un uzlidoja augšā, kustinot ķepas gaisā, taču puisim tomēr izdevās viņu kaut kā noķert un iebāzt čīkstošo vilnas gabalu klēpī. – Ja jūs atkal nāksit šeit, es visus nometīšu pa kāpnēm! Kopā ar saviem smirdīgajiem suņiem! Aizveramās durvis nocirtās, un zēni klīda tālāk pa ieeju. – Kāds suns viņš ir? Tas joprojām ir kucēns! – viens neizpratnē teica. … Tad vēl daudzas reizes atskanēja durvju zvani, durvis dauzījās un cilvēki kliedza. Neviens negribēja kucēnus. Un nākotnē, kad ārā bija mīnus četrdesmit, viņiem bija jādara viena lieta: nosalt līdz nāvei aukstas ieejas pirmajā stāvā. Patiesībā šie divi zēni no turienes nesa savu iztikas nastu, kastu ar kucēniem vietā atstājot divas skolas mugursomas, lai tie netraucētu staigāt pa dzīvokļiem. Pēc stundas bija palicis tikai viens dzīvoklis, alkoholiķe Saška. Viņa tika apzināti atstāta vēlākam laikam, jo ​​Saška bija slikts cilvēks, ar sarežģītu raksturu un vilka izskatu. Jā, un lai neteiktu, ka viņš bija pilnīgs alkoholiķis, bet viņš pastāvīgi smirdēja pēc izgarojumiem. Un arī savā rīcībā bija pilnīgi neprognozējams. Tāpēc puikas gluži pamatoti to atstāja kā pēdējo apmeklējuma vietu, pieņemot, ka kucēniem ne tikai dzirdēs desmitstāvu lāstu, bet arī varētu to dabūt kaklā. Saškai nepatika cilvēki, un cilvēkiem nepatika Saška. Bet starp viņiem bija viena atšķirība. Saška nebaidījās no cilvēkiem, bet cilvēki baidījās no viņa. Un kā gan nebaidīties no dūšīga, neskuta, vienmēr piedzērusies vīrieša, kurš uz tevi skatās ar rēguļa acīm? – Klauv-klau… – Piesardzīgs klauvējiens pie durvīm liecināja, ka cerība atrast kucēniem mājas bija gandrīz pilnībā izgaisusi. Un viņš arī parādīja, ka zvans nedarbojās. Aiz durvīm atskanēja aizsmakusi lamāšanās, kaut kas nokrita, piecēlās kājās, un durvis atvērās. Ļaunās, dziļās acis skatījās uz zēniem, kuri klusēja no bailēm. – Nu?! – baisā seja izgarojās, – Ko tev vajag? Puiši, kuri jau no bailēm kratīja ceļgalus, tagad pavisam aizmirsa, ko gribēja teikt un kāpēc atnāca. Klusi un ar neaprakstāmām šausmām viņi skatījās uz milzīgo, ļauno ķermeni un baidījās pat domāt, kas tagad notiks. – Šis… Lūk… Vai tev to nevajag? – kastes nesējs sāka trīcošā balsī čubināt. Un pirmais, pieņemot, kas notiks tagad, vienkārši aizvēra acis, saprotot, ka viņiem nebūs laika aizbēgt. Bet vēlme glābt kucēnus pārvarēja bailes, – Ņem. Lūdzu. Citādi viņi mirs. … Saška paskatījās uz zēniem, tad kastē un lēnām pastiepa savas spalvainās, nemazgātās rokas pret viņiem. Un tad notika kaut kas šausmīgs. Biedējoši bija tas, ka bērni saprata vienu vienkāršu patiesību: labs cilvēks nav tas, kurš izskatās labi no ārpuses, bet labs ir tas, kurš ir labs no iekšpuses. Un jā, viņš ir alkoholiķis, rupjš cilvēks un antisociāls elements. Saška paņēma sev visu kucēnu kasti. Veselu nedēļu satikām viņu, nesot maisā pienu, tad kādu garšīgu cienastu no zooveikala, vai ko citu. Un tad viņš uzcēla nožogojumu pie autobāzes, kur strādāja par sargu, un pārcēla uz turieni pinkainos iemītniekus. Un tagad tie vairs nav čīkstoši kucēni, bet gan pavisam nopietns un, galvenais, paklausīgs sargu bars. Saša nekļuva labāka. Viņš joprojām dzer, elpo dūmus un dusmīgi skatās uz cilvēkiem. Un tikai starp pagalma zēniem viņš tagad bauda neapšaubāmu autoritāti un cieņu. Un, ja kāds nezina, cieņa pret ielu huligāniem ir ak, cik grūti to nopelnīt. PS. Es uzrakstīju šo vienkāršo stāstu, lai vispirms atgādinātu sev, ka viss, kas ir virsū, ir miziņa. Galvenais ir tas, kas ir iekšā. Un es vienkārši nevarēju nerakstīt, jo es biju bērns, kurš nesa to pašu kasti 1984. gadā. Sergejs Kobahs

Source

Līdzīgās publikācijas:

Būs interesanti. Tulkots ar google translate no Zviedru valodas. Un mazliet at… “Kā jūs varat dzīvot divistabu dzīvoklī ar tādu vilku suni?” – es sašutusi nodomāju… Kad vīrs ir nenormāls, ir kauns ar tādu cilvēku precēties. Jāatzīst, ka pirmais 3 gadus atpakaļ… nekas jau nav mainījies… Sveiki, draugi!… Nezinu nevien…