“Zaļās” enerģijas burbulis un ūdeņraža ražošanas lietderība Baltijas reģionā Iepriekšējā svētdienā (11.06.) no 11.00 līdz 17.00 ne tikai Baltijas reģionā, bet gandrīz visās Nordpool tirdzniecības zonās bija negatīva elektrības cena. Tātad elektrība tikai saražota vairāk nekā varēja patērēt. Iemesli divi. Pirmais, svētdiena un mazāks enerģijas patēriņš, otrkārt, saulains laiks un Nordpool tirdzniecības zonā uzstādīto saules parku jauda bija pietiekama, lai pārpalikumu tirgū. Tātad saules parku saražotais enerģijas daudzums ir sācis ietekmēt tirgu. No vienas puses labi. Daudz elektrības nozīmē lētu elektrību un kuru gan nepriecē bezmaksas elektrība. No otras puses ir investīciju atmaksāšanās “zaļajā” enerģijā un elektrības piegāžu stabilitātē nākotnē. Tātad saulainās un daudzmaz vējainās dienās jau šobrīd “zaļās” elektrības jaudas ir pietiekamas, lai darba rezultāts. Taču tā pa īstam investīcijas “zaļajā” enerģijā vēl nemaz nav sākušās. Latvijā tiek par pieteikumiem Saules enerģētikā par aptuveni 900 MW Latvija kopā ar Igauniju būvēšot 1000 MW offshore vēja parku jūrā. Lietuva 700 MW jura. Baltijas valstīs esot plani 1200 MW sauszemes vēja parkiem. Izejot cauri internetā atrodamajai informācijai sapratu, ka neviens īsti nezin cik ir pieteikts un cik patiesībā uzbūvēs. Tiks būvēts vēl viens savienojums starp Lietuvu un Poliju Harmony Link ar 700 MW jaudu, kas ļaus tirgot lieko jau uz Poliju, un poļiem to vajadzēs. Pec 11.06. redzams, ka tad kad visiem ir saule un vējš, tad poļiem arī nevajag, cena negatīva. Turklāt Polija plāno uzbūvēt no 6 līdz 9 GW Tris Baltijas valstu elektrības tirgus ir neliels, vartu pat teikt niecīgs. Šodien pēc ast.lv atrodamās informācijas Baltijas kopējais0 patēriņš svārstījās no 200 līdz 3000 MW. Turklāt apmēram pusi patērēja Lietuva. Latvija ar Igauniju apmēram vienādi otru pusi. Kur liksim “zaļo” enerģiju? Daļējs risinājums varētu būt Somijas, Igaunijas ūdeņraža ielejas projekts ar saīsinājumu BalticSeaH2. Projekti paredz uzbūvēt Somu jūras līcī ūdeņraža ražošanas un transportēšanas infrastruktūru ar jaudu līdz 100 000 tonnām H2 gadā un paredzamajām investīcijām līdz 4 miljardiem e iro. Projektā šobrīd ir ap 40 dalībnieku, kas skaitā Rīgas brīvosta un tehnoloģiju klāsteris ar tur klientiem zaļajiem Latvijas uzņēmumiem. Ja viena kg ūdeņraža ieguvei elektrolīzes ceļā ir nepieciešamas aptuveni 53 kwh, tad izlīdzināta diennakts jauda 100 tūkst. tonnu ūdeņraža saražošanai būs nepieciešama starp 600 – 700 MW. Vismaz kaut kas. Kāpēc “zaļās” enerģijas burbulis? Tāpēc, ka investoru gaidas pēc peļņas nepiepildīsies, un netiks domāts ko darīt ar lieko enerģiju. Peļņa nebūs elektrības ražotājiem, bet, iespējams, ka tiem, kuri ziņas ko ar to patēriņu darīt. Arī zemūdens kabelis uz Vāciju ar 2000 MW jaudu, par kura būvniecību tikai parakstīts nodomu protokols, var neglābt, jo saulainā un vējainā laikā arī Vācijas elektrības cena var sarūgtināt. Ps Latvenergo investīcijas ar visu Kaiģu purva afēru, nav pietiekami izsvērtas no ekonomiskās lietderības puses. Nebūs tur planoto 50 milj. eiro peļņas gada. Lietderīgāk domāt par ūdeņraža enerģētikas infrastruktūras izbūvi Latvijā. Tā vismaz šobrīd pēc pieejamās informācijas sanāk. https://clicinnovation.fi/hydrogen-valley-project-starting/
Gatignol Alice (2016) The conflict between social media and copyright. Managing Intellectual property. September 2016, issue 261. Pp. 17-19
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā